Kā izaudzēt mežvīteņus- klematisus?

Mežvītenis/ klematis- augs, kas aug gan savvaļļā, gan tiek selekcionēti. Mežvīteņi ir gan trausli kāpelējošie augi ar pārkoksnētiem dzinumiem, kuri pie balstiem pieķeras ar lapu galiņiem, gan krūmveidīgi vai ložņājoši daudzgadīgie augi. Parasti mežvīteņus stāda vārtiņu, pergolas, lapenes vai žoga apaudzēšanai, tomēr šie augi var veidot arī skaistu klājumu vai augt toveros. Daži no mežvīteņiem gana labi jūtas parastā un pat liesā dārza zemē, labi pacieš salu un vasaras sausumu. Ziedi parasti ir balti, dzelteni, zili vai dažādos purpurkrāsas toņos un gandrīz pilnīgi aizsedz lapas. Ja dārzā iestādīsim vairākas mežvīteņu šķirnes, varam būt droši, ka no pavasara līdz pat rudenim mūs priecēs ziedu bagātība, bet ziemā dārzu rotās pūkainas ziedkopas, kuras sevišķi skaistas izskatās, kad tās klāj sarma. Ziedi parasti maziņi- 2-4 cm diametrā, lielie – 6-23 cm diametrā.

Kad stādīt? Piemērotākais laiks- pavasaris un vasara, bet podos audzētie mežvīteņi, tos var pārstādīt visu silto sezonu. Kad stādiem vasarā, jāsamazina dzinumi, ja stāda ziemā- jāsasedz.

Vieta un augsne: klematisiem patīk saule, jo vairāk saules, jo labāk tie zied. Izņēmums ir dažās šķirnes, kas aug daļēji ēnainās vietās („The Prezident“, „Gipsy Queen“, „Beautiful Bride“). Šķirnes, kas iestādītas ēnā pārstās ziedēt („Ernest Markham“, „Madame van Houtte“). Nepieciešama viegla, aurlaidīga zeme ar pH skābumu 6-7. Ja izvēlēta vieta, kur ir smaga augsne, tad tā jāatjauc ar atkaļķotu kūdru.

Stādīšana:

Mežvīteni stādot nereti pieļauj kļūdu un iestāda pārāk sekli. To svarīgi ievietot augsnē pietiekami dziļi, nebaidoties, ka pirmie pumpuri tiks apbērti ar zemi. Protams, augu nedrīkst arī „noslīcināt”, tad tas noslāps. Ja, apskatot stādījumu, ievēro, ka jau gadiem audzis mežvītenis ir it kā izcēlies dobes virspusē un atsedzas tā sakņu kakliņš un saknes, ap augu apber pamatīgu mulčas kārtu 5-7 cm. Lielus, ilgi augušus mežvīteņus nav viegli pārstādīt, jo to saknes iestiepjas 0.7- 1 m dziļumā. Mežvīteni var stādīt, augu atstājot it kā bedrītē. Pamazām līdz rudenim šo iedobi aizrušina, apņemot ar augsni pumpurus. No pumpuru vietām veidosies jaunas saknītes. Ja iegādātajam stādam ir garš dzinums, vēlams to par trešdaļu saīsināt, lai augam nāk jauni sānu dzinumi. Pārstādot pavasarī, ir risks aplauzt jaunos dzinumus, kas ir krietni pastiepušies un ļoti trausli. Rudenī pumpuri ir īsi un nobrieduši. Jaunam stādam ap sakņu kakliņu, stādot ieteicams apbērt tīras smiltis, tādejādi veicinot gaisa piekļūšanu snaudošajiem pumpuriem un pirmajās nedēļās vēl neieaugušos vīteni pasargāt no sēņu slimībām, kas nereti attīstās trūdvielām bagātā augsnē. Pēc iestādīšanas augs vairakkārt jālaista, lai nodrošinātu labāku sakņu saskarsmi ar augsni.

Kopšana: Jālaista reti, taču bagātīgi, ar 3-5 litriem ūdens jaunam augam, 1-2 spaiņus pieaugušam mežvītenim. Ieteicama augsnes mulčēšana. Šim nolūkam der bagātināta kūdra, sadalījušies kūtsmēsli, komposts, lapas vai zāģu skaidas u.c. Mulčētajā augsnē intensīvāk darbojas mikroorganismi un augs spēj labāk uzņemt barības vielas. Mežvīteņi ir mitrumprasīgi, taču pārliešana var nodarīt tikpat lielu ļaunumu kā izžūšana. Augus virsmēslo no pavasar līdz augusta vidum, tad to pārtrauc un ļauj dzinumiem nobriest. Nobriešanu veicina kālijs, tādēļ augusta beigās vēlams uzkaisīt dobei kāliju saturošu mēslojumu, kas palīdzēs mežvīteņiem labāk sagatavoties ziemai. Mežvīteņus parasti apgriež rudenī.